Aldis un bizness

Ieva Ramane

Ir 1992. gads un atmodas laiks ir sācies. Mēs esam brīvi visās jomās. Dzelzs aizkars kritis, robežas vaļā un iespējas milzīgas. Neatkarība. Tolaik retais saprata, ka neatkarība bieži vien ies to pašu ceļu un būs līdzvērtīga visatļautībai.

Kā sēnes pēc lietus tiek dibināti privātie uzņēmumi, firmas – pārsvarā ar nosaukumiem SIA vai i/u (sabiedrība ar ierobežotu atbildību un individuālais uzņēmums). Tam visam ir vajadzīgi līdzekļi un jauno likumu izpratne. Ja par līdzekļiem daudzmaz būtu skaidrs – vai nu ir, vai nav, tad par likumiem tāpat kā ar ezīti miglā - šodien tādi, rīt jau citi. Vakar bija spekulācija par ko lika cietumā, šodien jau apsveicams bizness. Daudzi vēlējās sevi apliecināt, darīt ko nebijušu, kā arī nebija citu iespēju, jo daudzas darba vietas tika likvidētas, sākās denacionalizācija, privatizācija utt. Un darbība sākās... – arī man:

iemīļotā darba vieta  likvidējās, un es uzreiz sapratu, ka jāuzsāk kaut kas jauns, pavisam cits, atšķirīgs no iepriekšējā. Iepriekšējais ir zudis uz visiem laikiem, esmu citā iekārtā un jālūko pēc darba, kas atkal nestu prieku un pildītu arī naudas maku. Tikko šāda pārliecība manī ienāca, atnāca arī vēlme, ko vēlos turpmāk darīt. Bet vēlējos es strādāt ar ziediem. Iestājos floristu kursos, sekmīgi tos pabeidzu un ātri dabūju floristes vietu vienā no pirmajām ziedu vairumtirdzniecības bāzēm. Mani apmierināja viss – krāšnais ziedu daudzums un asortiments, darba devēju attieksme, iespēja sevi izteikt ziedos un kompozīcijās, darba laiks un labā alga. Gāju uz darbu ar prieku un idejām.

Lielās fūres no Holandes uzmanīgi ielīgoja bāzes teritorijā katru nedēļu. Tūkstošiem rožu, neļķu, orhideju, gerberu, frēziju, lilliju utt. bija rūpīgi un pārdomāti saliktas konteineros. Gan piegādātāji, gan mēs – darbinieki lieliskim sapratām, cik saudzīgiem jābūt ar ziediem tos transportējot un uzglabājot. Ziedi ir dzīvi un prasa ik minūtes uzraudzību un pareizo attieksmi.

Pirmie mēneši bija lieliski. Tam skaidrojums ir īss: mēs bijām vieni no pirmajiem, kas uzsāka šāda veida biznesu. Ar laiku viss tik gludi negāja: parādījās konkurenti, arī tādi, kas apgāja visus tā brīža likumus un ieveda ziedus nelegāli. Tas, protams, stipri ietekmēja mūsu iestādes darbu, jo krasi atšķīrās cenas. Mēs maksājām nodokļus, citi – nē, mēs maksājām muitas nolikto, citi kaut kā apgāja to. Tam visam klāt nāca negaidītās pārbaudes, reizēm par neko, bet sasprindzinājums auga. Holandes firma arī ne vienmēr bija godīga pret mums – bija gadījumi, kad ziedi tika atsūtīti bojāti, iestāvējušies. Arī fūres kavējās uz ceļa – reizēm pat diennakti vai divas... Atceros, ka kāzām bija pasūtītas baltas orhidejas, bet to vietā atnāca dzeltenas: ej nu izveido no tām līgavas pušķi, dekorus. Dzeltenai krāsai ir sava nozīme, baltai – sava. Pasūtītāji to lieliski zināja. Sākās pretenzijas, atteikumi, daudz ziedu dēļ konkurences un pārpircēju „izdarības” gāja bojā. Neviens zaudējumus neatmaksāja. Darba tirgus darīja mūs nervozus un zuda ticība arī ziedu piegādātājiem, likumiem, kuri mainījās ik pa dienai, muitas posteņiem, līgumiem, kredītiem utt. Sapratām, ka katrs rauj uz savu pusi, bet piegādātāji, kuri paspēja mūs „iebarot”, dzīvo no likuma: ”Kamēr ir aitas, būs cirpēji...” Ko darīt?

Punktu visam pielika hiacintes podiņos. Vairākkārtīgi bijām tās pasūtījuši, lieliski tās tika izpirktas un tā bija laba peļņa. Ja arī kāda palika pāri, tā sekmīgi uzziedēja un mēs – floristi to ielikām ziedu pušķī. Zaudējumu nebija, bet te pēkšņi ieradās sanepidstacijas darbinieki, uzrādīja, ka ir pieņemts likums par puķēm podos, un, ka sīpoli, zeme var būt inficēta diez zina ar ko. Balstoties uz mums nezināmo likumu, n-tās paplātes ar hiacintēm mums konfiscēja, sastādīja protokolus, uzlika lielu soda naudu un aiznesa hiacintes nezināmā virzienā. Daudz, ļoti daudz aiznesa. Firmas vadītāja raudāja, mēs arī noskumuši staigājām, pasūtītāji bija neapmierināti, jo nesaņēma pasūtīto. Tajā pašā laikā ziedu veikali bija pilni ar hiancišu podiņiem. Acīmredzot likums ne uz visiem darbojās. Aizvainojoši un vienlaikus bezcerīgi. Sapratām, ka ar šādām lietām mēs paši galā netiksim.

Es nezinu, kurš ieminējās par to, ka ir jāmeklē ekstrasens, pareģis, kurš mācētu pateikt, kad un cik ziedu pasūtīt, kādus ligumus un ar ko parakstīt, uz ko paļauties, kam neticēt, kad fūre tiks pāri muitas robežai, kad netiks.., un, ja netiks, ko darīt ar ziediem, kuri dīkstāves dēļ būs aizgājuši bojā. Jautājumu bija daudz, atbildes nevienas. Un tad es kā būtne, kura viegli māk izrunāt vajadzīgo vienalga ar ko, tiku firmas vārdā sūtīta pie Alda Ķeviņa. Acīmredzot, kāds, kuram firmas vadība ticēja,  Aldi bija ieteicis.

Un tā es nonācu Merķeļa un Krišjāņa Barona ielas stūrī, kur tobrīd galerijā „Lita” pieņēma Aldis. Biju satraukusies – kā nekā pirmo reizi tikšos ar cilvēku, kurš redz, sajūt, zina vairāk un savādāk nekā pārējie. Nenoliedzami – bija arī interese un ziņkāre. Pie kabineta durvīm bija neliela rindiņa, visi tādi satraukušies. Apsēdos un gaidīju. Laikam uzvedos pārliecināti, jo viena no apmeklētājām jautāja: „Kāds viņš ir? Izskatās, ka jūs ne pirmo reizi esat šeit. Vai viņam var ticēt? Cik jūs maksājiet? Kādā jautājumā esat atnākusi...?” Man nepatika šī uzbāzīgā pratināšana un es izgāju no uzgaidāmās telpas.

Blakus telpā bija gleznu izstāde un es, gaidot savu kārtu pie Alda, vēroju tur attēloto, vienlaikus sekojot, kas iznāk par tām durvīm aiz kurām viņš pieņēma.

Pēkšņi no kabineta iznāca slaida auguma vīrietis ar gariem melniem matiem. Pārliecinoši vingrā gaita, apģērbs, būtībā visa nācēja aura pati par sevi runāja: „Tas ir viņš.” Nedaudz no redzētā apmulsu, bet tas netraucēja man pieiet Aldim klāt: „Labdien! Mums ir norunāta tikšanās Laiks iet, bet es netieku garām rindai, kura gaida pie jums.” Aldis paņēma mani pie rokas un mēs devāmies kabinetā. Ārā palicēji neteica ne vārda. Cieņa, bijība, varbūt bailes?

Izstāstīju nākšanas iemeslu. Aldis tikai mazu brīdi apdomājās. Es ievēroju, ka viņa acu skats izmainās. Bija sajūta, ka viņš ir kaut kur tālu prom. Nālotnē?

Pēc tam Aldis sīki un detalizēti, man saprotamā valodā izstāstīja, kad slēdzami līgumu, ar ko un kādi būs rezultāti. Vienlaikus viņš parādīja ar ko, un arī kāpēc sadarbība ir jāpārtrauc, kas būs, ja mēs to nedarīsim. Liels man bija izbrīns, kad Aldis uzrādīja datumus tekošajam mēnesim, kas un kā mums darāms.

Ar šo plašo informāciju un ar pašas izbrīnu, es ierados atpakaļ darba vietā. Visu sīki izstāstīju priekšniecībai. Manī rūpīgi klausījās direktore, komercdirektors, jurists un grāmatvede. Nākošais mēnesis bija kā pārbaude, kuru Alda teiktais izturēja pa 100%. Slēdzām ieteiktos līgumus, atteicāmies no daudz kā, kas bija projektā, veltījām uzmanību pasūtījumiem, to laikam, kā arī bijām sagatavoti pēkšņām pārbaudēm. Mums tās vairs nebija pārsteigums, mēs zinājām.

Lūdzu saprotiet mani pareizi – mums nenāca prātā iet pret likumiem, bet ziedu bizness ir ļoti slidens – pietiek vienu dienu bāzi aizslēgt dēļ pāris „nepareizi” iepirktām puķēm, pietiek aizturēt aukstumā vai karstumā fūri, lai tur esošais zaudētu kvalitāti, kā arī pārpircēju uzticību. No vistālākajiem Latvijas novadiem pēc ziediem pie mums brauca ziedu veikalu un salonu darbinieki, Rīgas veikaliem arī bija svarīgi saņemt laicīgi un tieši to, ko viņi bija pasūtījuši. Kāzas, bēres utt. ir svarīgi pasākumi, kuri prasa izpildīt pasūtītāju vēlmi.

Mēs – tie, kas zināja par manām gaitām pie Alda Ķeviņa itin bieži pārrunājām notiekošo. Parasti mūsu sarunas nonāca pie kārtējā secinājuma: „Tas taču nevar būt, bet... ir.” Mistika mijās ar realitāti. Uzmini nu, kā tas iespējams.

Firmas sadarbība ar Aldi Ķeviņu turpinājās ilgus gadus, un, cepuri nost, - viss notika tieši tā kā Aldis bija teicis. Reizi mēnesī man nācās doties pie Alda pēc konsultācijas. Cits neviens turp negāja, lai gan piedāvājām - tolaik cilvēki neticēja vai arī baidījās no „citādiem” cilvēkiem.

Aldis mums bija kā skolotājs, jurists, psihologs, kurš iemācīja sekmīgi vadīt starptautisku firmu.

Tāds viņš droši vien ir arī šobrīd...To es nezinu.

Ieva Ramane

Nav komentāru

Komentēt