DZIEDNIEKS- VEIKSMES KONSULTANTS
Аldis Ķeviņš
MANS CEĻŠ
BĒRNĪBA
Piedzimu 1953. gadā vienā no visnabadzīgākajām ģimenēm Cēsu rajona Liepas ciema ''MUZIKANTOS''. Sešu gadu vecumā man atklāja nopietnu sirds slimību. Kamēr citi bērni skraidīja un spēlējās, es tik tikko spēju staigāt. Ārsti neprata palīdzēt. Šādā stāvoklī es nodzīvoju divpadsmit gadus.
Mana ārstēšana bija garas pastaigas mierīgā tempā pa mežu pie upes. Tur es pazudu veselas dienas. Mežs smaržoja pēc mitras zemes, mizas un ūdens, bet vēsais, tīrais gaiss piepildīja krūtis. Tieši tur, koku un klusuma vidū, man kļuva vieglāk elpot.
Atkal un atkal es sev atkārtoju:
«Es esmu vesels! Es būšu vesels!»
Un svēti ticēju šiem vārdiem.
Mana ticība bija nesatricināma — nevis kā doma, bet kā iekšēja zināšana.
Reizēm gāju, tik tikko pārvietojot kājas, pēdu pie pēdas. Kad sāpes kļuva neizturamas, apstājos, atguvu elpu — un gāju tālāk. Reizēm sirds pukstēja tik skaļi, ka šķita — to dzird viss mežs. Tā es iemīlēju dabu un ieguvu patstāvību.
Ļoti sāpīgi bija skolas gadi, kad pa dziļo sniegu gāju 2 kilometrus uz Liepas astoņgadīgo skolu. Un 2 kilometri asu sāpju uz skolu un tikpat daudz - atpakaļ. Elpa minimāla. Asas sāpes plosa krūtis. Sniegi tajos gados bija ļoti dziļi, ziemas - bargas. Tādi skolas autobusi jau nebija, kā tagad. Taču manī bija stipra ticība, ka man ir jāiztur un es izturēšu. Bezizejas brīžos, kad aiz sāpēm bija ļoti grūti ieelpot, es uzticējos tam Spēkam, kas ir debesīs.
Kādu reizi, kad man bija astoņi gadi, agri no rīta mēs ar tēti devāmies ķert foreles uz Raunas upi, kura atradās vismaz 7 kilometrus no vecāku mājas. Toreiz tētis gāja tieši pa upes gultni, bet es pa krastu. Raunas upes ūdens, kā jau strauta, bija sveloši auksts un dzidrs. Agrajā rīta stundā gaiss smaržoja pēc miglas, bet dvēselē bija gaiši un mierīgi, nekas neliecināja par nelaimi.
Un pēkšņi, tieši manu acu priekšā tētis iegrima līdz jostasvietai. Šajā vietā upei izrādījās dubultdibens. Apakšā spēcīga straume vilka viņu zem smiltīm. Krūtīs saspiedās bailes, taču mēs paspējām noreaģēt. Tētis bija spēcīgs un norūdīts, un viņam izdevās izrauties no viltīgās upes tvēriena. Taču viņa kāju savilka spēcīga krampja sāpe. Viņš pacieta sāpes, elpa bija smaga. Tad tētis paņēma manas rokas un pielika tās pie savas kājas. Es sajutu siltumu plaukstās un dīvainu mieru. Un sāpes uzreiz pazuda.
Tas bija pārsteidzoši. Mēs klusējām — vārdi nebija vajadzīgi. Un, tad tētis teica vārdus:
''Es tevi, dēliņ, gribēju redzēt kā armijas ģenerāli, bet laikam tu kļūsi par cilvēku ģenerāli.''
Tā es pirmo reizi sapratu, ka manas rokas spēj dziedināt. Toreiz es vēl neapzinājos, ko tas nozīmē, taču šis mirklis uz visiem laikiem palika manī.
DZIEDINĀŠANA
Ārsts man atļāva tikai divas profesijas — mežsargs vai biškopis. Es nolēmu iestāties Vecbebru biškopības tehnikumā, lai kļūtu par biškopi. Mans pozitīvais noskaņojums deva spēku dzīvot un ar laiku aizveda pie cilvēkiem, kuri prata dziedināt citādi. Es sāku pats izjust savvaļā augošo ārstniecības augu dziedinošo spēku, iegaumēju to smaržas un iedarbību, vēroju, kā mans ķermenis uz tiem reaģē. Tāpat es iemīlēju ikdienas iegremdēšanos ledainā ūdenī. Aukstums bija ass un dedzinošs, taču pēc tā nāca iekšēja skaidrība. Domāju, ka tieši dažādu dabisko metožu apvienojums un dzīve jaunā, atbalstošā vidē ar laiku izdziedināja manu sirdi.
Kļuvu arī par veiksmīgu biškopi. Bērnībā parasts lauku darbs man bija aizliegts sirds dēļ, tāpēc tagad es iemīlēju katru darbu, kas man bija priekšā. Darbs neatņēma spēku — tas piepildīja. Nav pārsteidzoši, ka arī rezultāti bija augsti.
JAUNI PĀRBAUDĪJUMI UN BRĪNUMI
Mana sirds bija kļuvusi stiprāka, es jau vairākus gadus strādāju, kad liktenis nolēma man dot nākamo pārbaudījumu. Reiz uz vienu bišu dravas novietni bija jāaizved bišu mātes, kuras tikko biju saņēmis no Karpatiem — retu šķirni, par kuru biju sen sapņojis. Braucu uzmanīgi, saudzīgi, it kā vestu nevis kravu, bet dzīvu cerību. Gaiss bija silts, smaržoja pēc putekļiem un zālēm.
Un pēkšņi no kreisās ceļa puses sānu iebrauktuves manu ceļu šķērsoja vieglā automašīna. Bija sajūta, ka viņa strauji izlec priekšā. Motocikls aizlidoja vienā virzienā, es — otrā. Viss notika acumirklī: trieciens, ass grūdiens — un klusums. Es piezemējos uz akmeņu kaudzes, elpa aizrāvās, ķermeni caururba asas sāpes.
Vadītājs izrādījās vietējais kolhoza partijas biedrs. Tādiem 1976.gadā vēl daudz ko piedeva. Bet es guvu smagu mugurkaula traumu.
Ārsti nedeva nekādas cerības un pat nemēģināja palīdzēt. Viņu vārdi skanēja auksti un atsvešināti. Ziņa ātri izplatījās pa mazo ciematu. Draugi nāca, lai atvadītos, skatījās uz mani tā, it kā es jau būtu pa pusei aizgājis. Taču manī pacēlās vētra. Neskatoties ne uz ko, es pieņēmu lēmumu: es dzīvošu.
Gribasspēks palīdzēja man atgriezties mājās. Katrs pārvietošanās brīdis atsaucās nežēlīgās galvas un muguras sāpēs. Ļoti grūti bija paiet, jo kājas klausīja aizvien mazāk un mazāk. Dienas ritēja, taču uzlabojumu vietā kļuva tikai sliktāk. Gars bija stiprs, bet ķermenis neklausīja. Katra kustība prasīja milzīgas pūles. Tad tēvs aizveda mani pie visspēcīgākās dziednieces Latvijā — Zilākalna Martiņas. Es jau nu gan viņai neko daudz neticēju, taču braucu ar cerību.
Martiņa uz mani paskatījās un teica tētim: "Es atsakos viņu pieņemt, jo viņš nomirs, bet man būs jāatbild''. Kad bijām izgājuši no Martiņas mājas, tētis teica man: '' Tu, dēls, pasēdi uz soliņa, bet es vēl ieiešu iekšā.'' Pēc kāda laika Martiņa mani aicināja atpakaļ istabā, jo tētis bija Martiņai izstāstījis mūsu radu rakstus un Martiņa mani pieņēma savās mājās kā tuvāko radinieku. Izrādījās, ka tēta mamma ir Martiņas Pārgaujas māsīca, un radojušies tikai kāzās vai bērēs. Martiņa palūdza Verai, kura bija viņas palīdze saimnieciskajos darbos, lai no diviem dēļu soliem uztaisa man guļamo tieši blakus viņas gultai.
GARĪGĀ PAMOŠANĀS
Izveseļošanās notiek dažādi, un mēs ne vienmēr saprotam, kāpēc tieši tā. Vairākus mēnešus es dzīvoju sāpēs. Tās bija ne tikai ķermenī — šķita, ka viņas piepilda visu telpu. Nežēlīgi sāpēja galva, jo kauli un skrimšļi grozījās. Pacēlās viena galvas puse, tad otra. Vakaros dzert šķidrumus arī nedrīkstēju, jo naktī aiziet uz āra tualeti bez stiprām sāpēm, bija ļoti, ļoti grūti. Taču ciešanas attīra. Tās māca līdzcietību, pacietību un dara stiprāku. Iespējams, tieši tas man pietrūka. Man bija jāiziet cauri ciešanām, lai kļūtu par to Aldi, kurš spēs būt balsts tūkstošiem citu.
Martiņa katru nakti par mani lūdza Jēzu. Es dzirdēju viņas bezgalīgās lūgšanas, sajutu klusumu. Viņa teica, ka man jāuzticas Jēzum, un katru dienu deva man lasīt Bībeli. Sākumā vārdi pagāja man garām, taču ar laiku tajos parādījās miers un dziļums. Mana ticība pamazām nostiprinājās.
Kādu nakti es pamodos no neparastas sajūtas. Istaba bija piepildīta ar maigu, zeltainu gaismu. Tā neapžilbināja — tā apņēma. Uz manas gultas sēdēja Viņš — garš, mierīgs, ar labestīgu skatienu.
Bez vārdiem es paņēmu Viņa roku un uzliku sev uz pieres, kas plīsa no sāpēm. Tajā brīdī es pārstāju pretoties un vienkārši uzticējos.
Tā es aizmigu.
Kad pamodos, Martiņa smaidot jautāja:
— Nu, vai Jēzus pie Tevis atnāca? Es viņu stipri lūdzu, lai tev parādās un tevi dziedina. Izrādījās, ka es biju gulējis trīs dienas un trīs naktis bez kustēšanās — un pamodos pilnīgi vesels.
Katru dienu es redzēju, kā Martiņa palīdz cilvēkiem. Manā acu priekšā nepārtraukti notika īsti brīnumi. Un tad manī piedzima patiesa vēlme mācīties dziedināt.
— Es arī gribu palīdzēt cilvēkiem, — sacīju viņai. Un tad sākās mana īstā apmācība.
AICINĀJUMS KALPOT CILVĒKIEM
Dziedniece Martiņa izglāba manu dzīvību, un es sāku viņai palīdzēt ar visu, ko vien spēju. Sākumā tie bija vienkārši darbi — atnest ūdeni, ganīt viņas govis, izslaukt pienu, naktīs fluidēt viņas galvu.
Taču ar katru dienu es arvien skaidrāk sapratu: manā priekšā nav tikai palīdzēšana, bet kalpošana.
Martiņa pieņēma desmitiem, dažkārt vairāk nekā simt cilvēkus dienā. Māja piepildījās ar balsīm, sāpēm un cerību. Tikai svētdienās viņa nestrādāja — tad mēs braucām uz baznīcu.
Viņai piemita spēcīga gaišredzība. Viņa zināja par cilvēku vēl pirms tas ienāca mājā — pat viņa vārdu. Negodīgos viņa uzreiz atmaskoja un nepalīdzēja. Redzēja slimību cēloņus, bija ļoti laipna, bet nepieciešamības gadījumā — stingra. Nabadzīgajiem viņa pirka pārtiku un apģērbu. Tauta viņu mīlēja.
Es nodzīvoju pie Martiņas septiņus gadus. Viņa sāka mani mācīt — vispirms sajust to, kas ar acīm nav redzams: klausīties klusumā, uzticēties sajūtām, Dievam.
Mācījos ilgi un centīgi. Bija šaubas un kļūdas, taču iekšēji zināju: tieši šī iemesla dēļ es atnācu uz Zemes.
Ar laiku sāku palīdzēt cilvēkiem patstāvīgi. Un pavisam negaidīti atklāju, ka varu strādāt arī pa telefonu — tas pavēra jaunas iespējas.
CEĻŠ UZ HIMALAJIEM
Kādu dienu pie manis pēc palīdzības vērsās garīgais Skolotājs no Himalajiem — Šhri Triloks Singhs Kuvarbi — Šhri Muniradžs, Babadži pēctecis un ašrama vadītājs. Viņš bija iekļuvis avārijā un guvis smagu mugurkaula traumu.
Es sāku celties katru rītu pulksten četros, lai strādātu ar viņu. Man izdevās viņu ātri atveseļot, un viņš uzaicināja mani uz Indiju.
Himalaji mani sagaidīja ar jaunu pārbaudījumu. Liktenīgs izrādījās lēmums būvēt gājēju taku kalnos aiz Haidakhānas ašrama.. Karstums, asi akmeņi, ērkšķi un manas basās kājas — šī kombinācija bija bīstama.
Kādā brīdī baltos Himalaju akmeņus iekrāsoja manas asinis. Daži ašrama indieši, ar kuriem kopā strādāju pie takas ierīkošanas aizsteidzās pie Skolotāja, bet es turpināju darbu — biju pieradis visu darīt līdz galam.
Tad vēl nezināju, ka pat neliela brūce var kļūt nāvējoša. Uz ašramu mani aiznesa uz nestuvēm. Mēģinājumi dezinficēt brūci nepalīdzēja. Ašrams atradās augstu kalnos, ceļš — tikai kājām.
Ar pietūkušu un basu kāju kopā ar saviem pieciem grupas ceļotājiem nogāju vēl vairākas dienas, līdz izlidošanai no Deli uz Rīgu. Pa ceļam bija taču jāapskata gan Varanasi, jeb svētā Benaresa pilsēta, un protams Deli noslēpumi. Un kur tad vēl visi iespējamie tempļi. Kādēļ ar basu? Tādēļ, ka lielā pietūkuma dēļ, man nebija iespējams apaut nevienu piedāvāto apavu. Tā nu es visus netīros Indijas ceļus gāju ar kailām kājām, jo ar vienu apavu iet man nebija nekāda vēlēšanās.
Latvijā ārsti diagnosticēja asins saindēšanos un gangrēnu. Slimība attīstījās strauji. Neskatoties uz četrdesmit dienu sauso gavēni, ķermenis padevās.
Un tad iestājās klusums.
AIZ DZĪVES ROBEŽAS
Es ieraudzīju savu ķermeni no griestiem. Sāpes bija pazudušas.
Blakus parādījās divas augstas, tumšas un būtnes, kas mani stigri saķēra aiz pleciem. Viena no viņām pagriezās pret mani un es dzirdēju dusmīgā balsī, kas skanēja tieši krūtīs, teiktus vārdus:
“Savu zemes dzīves laiku, kas tev tika dāvināts, tu es iztērējis nelietderīgi un nelietīgi''.
Tajā mirklī man atklājās visa mana dzīve un es sapratu, cik nevērtīgi līdz šim biju dzīvojis. Protams, dzīvoju tāpat kā citi, bet es neko nebiju darījis, lai pildītu uzdoto Misiju. Sapratu savas kļūdas, nokritu ceļos, lūdzu piedošanu un sirsnīgi apsolīju, ka mainīšos.
Būtnes izzuda, un es iegrimu tumsā.
ATGRIEŠANĀS UN KALPOŠANA
Atgūstot samaņu, ieraudzīju Zilākalna dziednieci Martiņu. Lai gan viņa jau bija mirusi pirms daudziem gadiem, šajā naktī viņa atkal turēja pār mani savu dziedinošo roku.
Četru dienu laikā mana kāja attīrījās, sadzija, un es atkal kļuvu vesels.
Lai piepildītu doto solījumu, kļuvu par Latvijas rajonu grupu vadītāju Garīgās kultūras centrā
“BALTAIS APLIS”.
Mēs mācījāmies palīdzēt sev un citiem, dalījāmies zināšanās, draudzējāmies, rīkojām garīgās tikšanās ar citādi domājošiem gudriem zinātniekiem, ārstiem, mūziķiem u.tt. “BALTO APLI” vadīju no 1994. gada līdz 2014.gadam.
OTRS KOMANDĒJUMS UZ VIŅSAULI
2008. gadā, aptuveni pāris nedēļas pirms Pareizticīgo Ziemassvētkiem, jeb Zvaigžņu dienas, sākās dīvaina saslimšana. Pielietoju visas savas metodes, taču nekas nelīdzēja. Kad pulksten 12 pusnaktī bez elpas pametu ķermeni, mani sagaidīja Zvaigžņu Māte un, jau sen Mūžībā aizceļojusī mamma.
Zvaigžņu Māte pagriezās pret mani un savās krūtīs es dzirdēju skanam viņas vārdus:
“Ir pienācis laiks un atļauja tev parādīt tās lietas, kas tevi vienmēr ir interesējis un citus cilvēkus.”
Viņsaulē man bija ļauts uzdot jebkurus jautājumus, uz kuriem saņēmu atbildes — nevis vārdos, bet redzējumos un personīgajā pieredzē. Pēc trim stundām, tieši pulksten 03 no rīta, es atgriezos pilnīgi vesels, enerģijas un iedvesmas pilns. Iegūtās zināšanas aprakstīju grāmatā:
“VIŅSAULES NOSLĒPUMI jeb NOMIRT VIENMĒR PASPĒSI”.
AR KUKULI PIE DIEVA
25. jūl. 2013.
Ar Aldi Ķeviņu esmu pazīstama daudzus gadus. Savā laikā viņš mani konsultēja privātā uzņēmuma vadīšanā, ieteikdams, ar ko un kurā laikā slēgt līgumus, pie kā pieturēties, no kā atteikties. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka viss piepildījās.
Saikne ar Aldi ir bijusi vienmēr, un tā ir laba sajūta, ja zini, ka ir cilvēks, kurš ieteiks, palīdzēs, turklāt tāds, kurš izturējis laika pārbaudi.
Ar interesi esmu sekojusi Alda Ķeviņa darbībai. Lielais Pārmaiņu laiks ir viņu būtiski ietekmējis. Aldim prātā ir tikai viena doma: plaukstoša Latvija, pozitīvi un mīlestības pilni cilvēki, kuriem dota milzu dāvana – dzīvot šajā dievu dotajā zemē. Man tuvs viņa pozitīvisms un labestība un nebeidz pārsteigt viņa gaišreģa un dziednieka spējas.
Tikai nesen Aldis atklāja man līdz šim nezināmus savas dzīves faktus un deva “zaļo gaismu” to publiskošanai. Šis likteņstāsts mani saviļņoja, tāpēc dalos tajā arī ar Jums, lasītāji.
Pie leģendārās dziednieces Zilākalna Martas
Par to, kā es pēc smagas traumas nokļuvu pie Zilākalna Martas, rakstīts daudz un lasītājiem zināms: aukstā ziemas naktī tēvs mani turp aizveda un nodeva Martiņas dziednieciskajās rokās un gādībā. Ilgus gadus Martiņa mani stutēja uz kājām, paldies viņai par to!
No Zilākalna mēs pārcēlāmies uz Raunu, kur mans tēvs bija sagatavojis un izremontējis vecsaimnieku mājas „Renslavas”, lai nodotu tās Martiņai, un viņa ar pateicību, ka var justies kā saimniece, labprāt šo māju pieņēma. Gar māju tecēja Līčupīte, bet tai blakus pletās brīnišķīgas pļavas. Tā mēs tur nokļuvām.
Mācībā pie Zvaigžņu Mātes
Patinot laiku atpakaļ, vēl pirms Ulmaņlaikiem, Latgalē dzīvojusi vieda sieva – zintniece, ar Latgales mežos iegūtām īpašām spējām un skatījumu lasīt grāmatā ar baltām lapām bez rakstu zīmēm. Skatoties grāmatā, viņa cilvēkiem pareģojusi nākotni, ieskatījusies pagātnē un redzējusi vīzijas un notikumus. Tolaik kāda ļoti labestīga būtne Jadviga Pučkova, vēlāk pazīstama kā Zvaigžņu māte un Mammīt’s, nesusi zintniecei ēdamo. Tas bijis netālu no Ludzas, kaut kur pie Krievijas robežas. Kādā dienā zemnīcā dzīvojusī zintniece iedevusi šo grāmatu palasīt Mammīšam, kurai uzreiz rādījušies visādi notikumi (viņa tolaik bijusi maza meitene). Zintniece, sakot, ka Mammīt’s ir cienīga sekotāja, grāmatu viņai atdevusi.
Kad Ulmaņa valdība nākusi pie varas, kaimiņi nākuši pie Mammīša, lai uzzinātu, cik ilgi jaunā valdība turēsies. Grāmata vēstījusi: „Tas būs īss laiks, bet pēc tam būs liels vējš un vētra un daudzus aiznesīs tur, kur vārnas sūdu nevar saskatīt.” Kaimiņi smejoties jautājuši, ko tad cilvēki tur darīs? Grāmata vēstījusi: „Neprasiet, ko viņi tur darīs, jautājiet, ko ar viņiem tur darīs? No viņu kauliem ceļus bruģēs.” Mammīšam bezmaz nāves spriedums klāt, kaimiņi dusmīgi, bet pārnāk vecāki mājās un meiteni izglābj.
Līdz ar grāmatas saņemšanu Mammīšam liels gaišredzības spēks tika iedots. Kara laikā viņa vēsta mājās palikušajiem par tuvinieku kara gaitām: kad kurš atnāks, kurš nepārnāks, kad un cikos durvis vērsies. Viss esot perfekti piepildījies. Vēlāk, baidoties no apcietinājuma un čekas, Mammīt’s grāmatu iznīcina, bet gaišredzības spējas saglabājas. Ne velti Ziemeļu Himalajos par viņu teikuši, ka Zvaigžņu Māte esot Latvijas svētā (viņa bija akla, bet staigāja kā ar redzīgām acīm).
Kādu dienu Mammīt’s sacījis savai draudzenei Zigrīdai Lisovskai, ka ir pienācis laiks atdot savas spējas jaunam cilvēkam ar neparastām spējām, trīsdesmit trīs gadus vecam, kurš nav gulējis ar sievieti. Tāds esot vēlējums no meža dziednieces.
Zigrīdai Lisovskai sasāpējās zobs, un viņa pēc palīdzības devās uz Raunu pie Zilākalna Martas. Martiņai tobrīd daudz cilvēku, zobs gaidīt nevar, un viņa lūdza mani palīdzēt Zigrīdai. Sāpes pārgāja, bet nākošajā dienā es uzzināju, ka zobs pa nakti bez sāpēm izkritis.
Zigrīdai brīnums rokā, turklāt tajā dienā es pārkāpu gan tikai trīsdesmit gadu slieksnim, ar sievieti gulējis nebiju (kāda tur gulēšana, ja par dzīvību jācīnās).
Uzzinot no Zigrīdas par mani, Mammīt’s teicis: „Ved to puiku šurp.”
Tā es nonācu Rīgā, Zvaigžņu ielā (tāpēc Mammīti sauca par Zvaigžņu Māti).
Kā šodien atceros – Mammīt’s mani saņēma ar atplestām rokām teikdama: „Nāc, nāc, dēliņ, es jau tevi sen gaidīju.”
22 gadu laikā es bieži tikos ar Zvaigžņu Māti, daudz laika pie viņas esmu pavadījis, vai visas pasaules lietas esam izrunājuši. Šodien esmu viņai pateicīgs par man veltīto laiku un iegūtajām zināšanām.
Zvaigžņu Māte man atstāja daudz kasešu ar savu domu, redzējumu un padomu ierakstiem, arī par Latviju, gan jau ar laiku dalīšos – nedrīkst sveci zem pūra turēt. Šo gan vēlos pateikt tūlīt:
Zvaigžņu Māti katru nakti apmeklēja Dievmāte, rādot un stāstot par pagātni, nākotni, par visu dzīvo, citām planētām un pasaulēm, arī par citām dimensijām.
Pretradiācijas meistari
Kādu dienu pie Zilākalna Martas ieradās Valdis Tiltiņš, kurš tolaik nodarbojās ar masāžām, slimnieku dziedināšanu un baznīcā kā diriģents darbojās. Man tolaik jau bija atvērta dziednieciskā prakse. Valdis ārkārtīgi labi sajuta enerģijas un paralēli darbam bija atradis līdzekli, kā neitralizēt radioaktīvo starojumu. Tūlīt pēc Černobiļas avārijas Valdis mani aicināja palīgos. Kad Martiņa 1986. gadā pārcēlās dzīvot uz Raunas pagasta „Rožugravām”, es šo amatu pieņēmu.
Sākām darboties Vidzemes zonā, Latgalē. Pārsvarā Valdis strādāja ar lopiņiem, jo pēc apstarojuma ļoti daudz lopu slimoja ar leikozi. Valdis mani mācīja iedziļināties enerģijās, jo es savā jūtībā viņam biju vajadzīgs, lai noteiktu radioaktīvo līmeni. Arī armijas cilvēki ar mums sadarbojās. Esmu bijis zonās, kur ieejot man obligāti bija jāizdzer glāze alkohola. Valdiņš man parasti deva „Balto stārķi,” kas bija stāvējis ozola mucā, jo ozols neitralizējot radiāciju – tātad stiprāks, bet es nereibu.
Radiācija, lai gan cilvēki par to nezināja, jo patieso informāciju slēpa, bija ļoti stipra. Zemo vietu dēļ radiācija visstiprāk izpaudās Latgalē, bet vismazāk bija jūtama
Piebalgas pusē, kur ir daudz akmeņu, tur tā akmeņu iedarbības dēļ zaudēja savu graujošo iedarbību. Speciāli aparāti uzrādīja, ka Valdiņam izdevies neitralizēt radioaktīvo starojumu pat divu kilometru rādiusā. Šajā jomā viņš izstrādāja lielu darbu, saistījās ar Japānu, ar Kobi, „gāja uz Nobeļa prēmiju”.
Tas, ka Černobiļas tuvumā darbojas cilvēks, kurš spēj radioaktīvo starojumu neitralizēt, Padomju Savienībai nebija izdevīgi. Pat šodien mēs nezinām patiesos iemeslus šīm avārijām – Černobiļai, 11. septembra notikumiem ASV...
Ne jau ar rokām Valdiņš radiāciju neitralizēja – viņam bija metode, kas saistīta ar īpašu atstarošanas spēju attiecīgajās vietās. Reaktīvās lidmašīnas ar vibrācijām traucēja, bet arī tad Valdiņš zināja, kas darāms. Es šo paņēmienu nevienam neesmu atklājis, jo esmu sapratis, ka Valdis bija nācis kontaktā ar NLO vai citām sfērām, un tā, manuprāt, bija metode, kas kādam apzināti vai neapzināti bija „izkritusi no konteinera”.
Ceļš pie Satjas Sai Babas
Tā mēs ar Valdiņu enerģiski un enerģētiski darbojāmies, bet starpbrīžos viņš mani ieveda garīgā Skolotāja Satja Sai Babas pasaulē. Es iepazinos ar Sirds mīlestības jogu un atzinu, sajutu to labu esam. Tolaik par tādām lietām nerakstīja, tas viss notika nelegāli, no rokas rokā, no mutes mutē.
Patiess ir teiciens: „Kad skolnieks ir gatavs, nāk Skolotājs.” Nejauši nekas nenotiek, viss notiekošais ir likumsakarīgs: todien, esot Raunā, savā bišu dravā, uz mirkli iegāju „sirdsmājiņā”. Pēkšņi, vēja plūsmas parauta, no grīdas dēļiem uz augšu paceļas maza avīzes strēmelīte, krīt lejā, lai atkal paceltos augšā, it kā aicinot pievērst uzmanību. Es to noķēru, un tur ir tikai divas rindiņas:
„Pirmo reizi Latvijā no Amerikas, ierodas vīrs ar sievu, divi profesori Satjas Sai Babas tuvākie skolnieki.”
Es jau ilgāku laiku domās lūdzu, lai Dievs mani saved kopā ar tādiem cilvēkiem, kuri mani spēj mācīt un tālāk vadīt.
Sapratu, ka šī strēmelīte nāk kā zīme, simbols. Paņēmu divus medus rāmīšus, angliski uzrakstīju vēstuli Satjam Sai Babam, paskaidrojot, ka viens rāmītis viņam tiks sūtīts no brīvās Latvijas un, lai viņš telepātiski pieņem mani par savu skolnieku, bet otrs medus rāmītis viņa skolniekiem – profesoriem. Tāds es iebraucu Rīgā. Norādītajā vietā zāle pilna ar cilvēkiem, es pa taisno dodos pie profesoriem, atrodu viņus citā telpā, iedodu medus rāmīšus. Abi profesori nelaimīgi, jo laiks karsts, bet viņiem vēl jābrauc uz Lietuvu.
Satjas Sai Babas skolnieki uz skatuves sāka rādīt dziednieciskos seansus. Redzot, kā slimus cilvēkus, nosakot viņiem slimības cēloni, izdodas uzreiz piecelt kājās, ļoti izbrīnījos, man tas bija kas jauns. Pēc pasākuma interesentus aicināja pierakstīties uz pirmo transhipnozes seansu Latvijā, kuru vadīs abi profesori.
Mēs visi dodamies pie gaišmatainas sievietes, rinda aug augumā, es iestājos tās galā, bet tā kā tajā laikā biju kautrīgs lauku zēns, visus klāt pienākošos palaidu pa priekšu. Kad pienāca mana kārta, gaišmatainā sieviete paziņoja par grupas komplektēšanas pabeigšanu, vairāk par piecdesmit cilvēkiem viņa uzņemt savā dzīvoklī nevarot. Es nu ar steigu eju pie profesoriem un saku:
„Medu es jums iedevu, tagad nāciet šurp un pierakstiet mani grupā!”
Profesori nelaimīgi, ņem mani katrs pie savas rokas un ved pie gaišmatainās sievietes. Tā es uzzināju, ka gaišmatainā, par sevi pārliecinātā būtne ir māksliniece Lilita Postaža.
Lilita kļuva sarkana, tad nobālēja un dusmās klusi nošņāca: „Ar kukuli pie Dieva!” un pierakstīja mani grupā. Tādā atmosfērā es iepazinos ar Lilitu. Todien naktsmājas man deva Valdis Tiltiņš. Naktī redzēju fantastisku vīziju, bet varbūt tā bija realitāte: es peldu žilbinoši baltā gaismas okeānā, un spilgti balts gaismas stars savienojas ar manu pieri. Sajūta fantastiska.
No rīta, dodoties pie Lilitas, ievēroju tantuku, kura turpat uz ielas – bija tādi tirdzniecības galdi, tirgo divus milzīgus uz kļavu lapām ceptus, ar miltiem apkaisītus maizes klaipus. Es izbrīnījos, jo tajos laikos no laukiem maizi uz Rīgu neviens neveda, kur nu vēl uz ielas tirgot! „Derētu vienu nopirkt, ko tie piecdesmit cilvēki savādāk ēdīs?”, nodomāju un devos pie tantuka. Tantuks lūdza, lai nopērku arī otru. Tā es šķīros no visas naudas, iestutēju kukuļus padusēs, nobirdinot melno uzvalku ar miltiem. Gribēju uz atvadām pateikt tantukam paldies, bet viņas nav.
Izkūpējusi gaisā? Nupat bija, nupat runājos, visā ielas garumā nebija neviena autobusa vai taksometra!!!
Nu gluži vai fatamorgāna.
Tāds es Lilitas dzīvoklī ierados pirmo reizi. Stāvu durvīs, nobiris ar miltiem, visi mēmi: nepietiek ar medus rāmjiem, šodien maizi nes! Es savukārt ievēroju, ka sanesti „groziņi” un visa kā gana. Bet pirms tam pats pirmais, ko es ievēroju Lilitas dzīvoklī, bija lielais grāmatu daudzums.
Profesori visus saliek pa pāriem – sieviete un vīrietis, lai ar hipnozes vai transa palīdzību katrs izzinātu savu īsto dzīves uzdevumu. Man pāra nav.
Nāk pie manis dusmīgā sieviete, tas ir, Lilita Postaža, un saka: „Tu tāds svešs lauku zēns, aizbrauksi uz laukiem – gailis pakaļ nedziedās. Es negribu, ka kāds uzzina, ko teikšu transa laikā, šeit visi mani pazīst.”
Lilita aizveda mani uz tumšu istabu, arī profesors tur bija. Notika seanss. Ko redzēja un angliski ar profesoru pārsprieda Lilita, to es nezināju, tāpat kā neatceros, ko teicu es. Vēlāk Lilita man stāstīja, ka sen jau ir Satjas Sai Babas pulciņa vadītāja Latvijā, ka skolotājam ir viņas un citu rakstītās vēstules ar lūgumiem Latvijas brīvības labā, ka Lilitas tuva draudzene Rasma Rozīte ir Satjas Sai Babas personiskais tulks. Savukārt pēc seansa profesors paziņoja, lai Lilita ieved mani savu tuvāko draugu lokā, uz laukiem vairs nelaiž un dod visas iespējamās zināšanas.
Seansa laikā Lilita raudāja, ka plīkšķ vien un man teica, ka neviena vīrieša priekšā nav raudājusi, kā arī lūdza piedošanu, jo viņai esot sajūta, ka apvainojusi paša Dieva Dēlu.
Tā es paliku pie Lilitas un saņēmu tik daudz zināšanu un iespēju, ka vienmēr teikšu viņai paldies.
Esmu apmeklējis bezgala daudz kursu, pat aukstuma pārbaudi zem ledus esmu izturējis.
Baltais Aplis
Pēc kāda laika Lilita Postaža, Mārtiņš Zemītis un es aizbraucām uz Vāciju ārstēt bagātos vāciešus. Es darbojos ar sirds jogu, abi pārējie savā sfērā. Labi mums gāja, visās jomās.
Pēc tam radās Baltais aplis, Lilitai Rīgā, man lauku reģionos. Pulcējām ap sevi simtiem cilvēku, sanācām kopā, meditējām, visādus pasākumus veicām ar pamatdomu, kā vieglāk, vienkāršāk un optimistiskāk dzīvot, lai nebūtu jāraksta melnraksti.
Reiz ziemā uz apli Valmierā uzaicināju bardu muzikantus un ārstu Pēteri Kļavu. Telpā bija ļoti silts, jo daudzie atnācēji ienesa savu siltumu, toties ārā todien plosījās pamatīgs sals. Iznākot no telpām, ievērojām, ka virs kultūras centra izveidojies liels balts aplis, kuru redzēja visi cilvēki.
Braucot uz Rīgu, pie Valmieras robežas pārņēma dīvaina sajūta: apstājāmies un izkāpām no mašīnas. No zemes uz balto apli no visām pusēm gāja balti stari, pie zemes plati, pie apļa pavisam šauri un saplūda ar apli. No zemes pa stariem ar grūdieniem ātri augšup plūda balta enerģija. Cauri aplim varēja redzēt otras – tumši violetas debesis bez zvaigznēm. Tā bija zīme šādu pasākumu nepieciešamībai, bet varbūt tas bija
Augstāko Spēku atbalsts?
Mēs visi to redzējām un bijām ļoti izbrīnīti – ar mums runāja Visums, Dievs – kā nu kurš to uztvēra. Mēs visi sapratām, ka darām svētu lietu!
Apļi prasīja ļoti daudz enerģijas, jo nācās strādāt ar visām tām nebūšanām, kas ir mūsdienu cilvēkos, apkārtnē un pasaulē. Es jutos noguris no cilvēkiem, pārstāju apļus vadīt, atstājot tikai Valmieras reģionu. Tagad ir dažādi pasākumi, centri, bet toreiz – 90. gadu sākumā – nekā nebija, toties neskaitāmi cilvēki jau tolaik meklēja zināšanas un risinājumus dzīves apstākļu uzlabošanai.
Ar Lilitu Postažu un domubiedriem esam bijuši Indijā, tikos ar Ziemeļu Himalaju Skolotāju Šri Muniradžu, kas ir Svētā Babadži skolnieks un vietnieks. Tas bija neaizmirstams ceļojums, grāmatas cienīgs, arī dziedinošs un jaunu atskārsmju nesošs man.
Jāmaina domāšana
Esmu sapratis, ka Latvijā, (arī pasaulē) pirms materiālās krīzes bija garīgā krīze, kuru lielais vairums neapjauta. Mums iedeva brīvību, bet cilvēki to iemainīja naudā un materiālās vērtībās. Notika tāds apzināti radīts process, lai ar masām varētu manipulēt.
Katram no mums ir jāsaprot: ja vēlamies laimīgi, veseli un pārticīgi dzīvot, vispirms ir „jāizlien” no garīgās krīzes, tātad jāmaina domāšana, pieeja visam, un tikai tad izdosies pārvarēt materiālo krīzi un pašam sevi.
Kritizējot citus, mēs vēršamies pret sevi.
Kritizējot citus, cilvēks kritizē sevi un otrādi, tādējādi sabojājot savu karmisko lauku – tad nevar veikties, jo tas vienkārši nav iespējams.
Kādu kritizējot, cilvēks dalās ar otru viņā negatīvajā karmiskajā maizē: dod šurp. Tā viegli uzņemam cita nelaimes, bet vai vajag?
Strīdoties, cenšoties pa varītēm kādam kaut ko pierādīt, aizplūst milzīgs enerģijas daudzums, kuru var izmantot daudz svarīgākās un noderīgākās lietās.
Kāpēc man ar kādu jāstrīdas, ja es zinu, kas notiek šajā procesā? Taisnība tā nedzimst, bet slimības iedīgļi gan.
Esmu veiksmes konsultants, tātad palīgs, un es zinu, kā ievirzīt domāšanu pozitīvā gultnē kā sev, tā citiem
Jo ātrāk un vairāk cilvēku sapratīs pozitīvisma svarīgumu, jo labāk visiem klāsies.
Ar pateicību darot darbu, būs daudz lielāka raža, nekā tad, ja šo pašu darbu dara ar dusmām.
Nešķīstas sievas dārzā tikai nātres labi vairojas. Problēmu nav, domāšana ir jāmaina, tad arī mainīsies valdība, tautas dzīve, viss apkārtējais, ja katrs no mums nes šajā vienotībā savu atstarojumu, bet to saprast ir katra Cilvēka pienākums.
Ejot ezoterisko, dziedniecisko ceļu, gājējam beidzot ir jāsaprot, ka tikai pozitīvisms der šajos jaunajos laikos, ka tikai tas spēs izmainīt nelabvēlīgos notikumus, kuri notiek arvien biežāk.
Nosodāms pārkāpums ir baidīt cilvēkus ar lāstiem un nolādējumiem.
Ja jau tie lāsti un citas nebūšanas būtu reālas un iespējamas, valdībai jau sen būtu beigas un līķi kaudzēm mētātos. Visa Latgale ir naidīgi noskaņota pret valdību, bet nevar neko izdarīt. Bailes ir tās, kas tautā iedzītas un sagrauj cilvēku aizsarg-spējas, lai padarītu par aitu baru, kuru lēnām dzen uz kautuvi.
Man reiz stāstīja, ka peļņas nolūkos roņus ar speciāliem klabekļiem dzen uz priekšu, un tie paklausīgi iet uz savu bojāeju.
Tāda pašreiz ir latviešu tauta, bet ir iespēja mainīties: vairāk pasākumu, kopā sanākšanu ar pozitīvu pieskaņu, maiņas tirdzniecība, – katrā mājā ir liekas, pašiem nevajadzīgas lietas, kuras var atdāvināt. Ne jau mantā tas sāls, bet kopā būšanā, sadraudzībā. Cilvēki apmainās ar adresēm, iepazīstas, runājas, veidojas kas kopīgs, un tā tik uz priekšu. Šis ir tautas laiks, un šo izdevību nedrīkst laist garām.
Dievs vēro un pārbauda
Kā savu šī brīža uzdevumu redzu kalpošanu Latvijai, dodot cilvēkiem citu domāšanu, citu pieeju: organizēju saietus, pulcēju ap sevi cilvēkus, runāju par iespējām mainīt dzīves uztveri. Pacientiem mācu, ko dod pozitīvisms, ko negatīvisms.
Ja cilvēkam ir problēmas, tās ir saistītas ar to, ko viņš saņēmis kā sarūgtinājumu, negācijas, vainīgā meklēšanu... Tas viss nāk no Dieva kā pārbaudes process.
Dievs pārbauda cilvēkus, cik viņš ir pacēlies no savas iedomības, egoisma.
Dievs vēro, vai cilvēks mainās, vai grib to darīt, un piespēlē vēlamās situācijas. Kā rīkojas cilvēks – tas jau viņa paša rokās.
Dievs dod izvēli.
Tauta ir izlepusi – pati nezina, ko grib. Šeit nav vulkānu, zemestrīču... Japānas notikumi bija kolosāls piemērs cilvēku savaldībai – viņi tādi ir gan kritiskos brīžos, gan ikdienā. Varbūt tikai tad, ja Latvijā nāktu Pārbaudījums, cilvēki kļūtu saliedētāki.
Cik aplama mēdz būt garāmgājēja rīcība, ja viņu uz ielas pasveicina: izbrīns, galvas griešana uz otru pusi, jo ...nedod, Dievs, vēl kaut ko uzprasīs! Sen būtu laiks iemācīties pasveicināt un arī atņemt sveicienu. Lūk, cilvēcīgums!
Patiesībā visi esam vienoti. Neviena nācija nav augstāka vai zemāka par citu. Mums jākļūst par dievišķu tautu, bet visus cilvēkus vienojošā būs sirds valoda.
Man pašam ir tāda pieredze: indietis runā savā valodā, bet manā krūšu centrā notiek tulkojums uz latviešu valodu un otrādi. Es skatos viņa acīs, lēni atbildu latviski, bet viņš rāda uz savām krūtīm un es dzirdu atbildi, ka saprašanās notiek.
Turpat tuvumā atradās Rasma Rozīte, - visas pasaules stiprāko svētvietu atdzīvinātāja un garīgo centru atjaunotāja. Viņa nekādi nevarēja saprast, kādā veidā mēs abi sapratāmies, jo indietis runāja hindi valodā, bet es - latviski.
Indietis man uzdeva jautājumu par Sirds Mīlestības Jogas praktizēšanu, ar kuru es jau gadiem biju nodarbojies. Saņēmis no manis apstiprinošu atbildi, viņš sīki izstāstīja Sirds Mīlestības Jogas pamatus.
Latvija atrodas uz viena no galvenajiem planētas enerģētiskajiem apakšpunktiem, tie visi ir svēti. Tātad dzīvojam svētā zemē, un cilvēkiem jākļūst viediem, ar pozitīvu domāšanu un darbību. Dievnamā taču neviens nelamājas, nekritizē un nestrīdas, bet izturas viens pret otru ar cieņu, lai kas tas otrs arī būtu!
Ļaujies zīmēm!
Brīnišķīgi bija šie deviņpadsmit gadi, kuros no Lilitas saņēmu filozofiska rakstura zināšanas. Tā bija dzīves filozofija. Viņas zināšanas, spējas sajust šo pasauli, sabiedrība un saziņa ar bezmaz visas pasaules Gaišajiem Spēkiem ir dāvana man, kuru novērtēt materiālā jomā nav iespējams. Lilita ir aizgājusi mūžībā, un tieši tagad es nodarbojos ar to, ko agrāk laidu gar ausīm.
Lilita man katru dienu teica: „Atdodies meditācijai”, bet man kas cits šķita svarīgāks.
Vēl Lilita teica, ka Dievs, izmantojot simbolus un zīmes, ar cilvēku runā 24 stundas diennaktī. Es lasu šīs zīmes, vados no tām, tās tik tiešām uzrunā, sakot:
„Ļaujies zīmēm, ļaujies sajūtām, dari to, ko tu gribi, un saki otram, ko domā, ja kāds tevi grib sasaistīt pret tavu gribu.”
Ar dziednieku, mistiķi, dzīves vērotāju un veiksmes konsultantu Aldi Ķeviņu sarunājās Ieva Ramane.
Publicēts A / S "Lauku Avīze" "Ezoterijas Gada Grāmata"
www.aldiskevins.com